1860 – 1960

Kultūrizglītība Latvijā vienmēr bijusi augstā līmenī. Par to liecina latviešu tautas folklora, koncertdzīve, koru kustība un Dziesmu svētku tradīcijas. Latvijas kultūrizglītības sistēmu raksturo stabilas vērtības un nacionālas tradīcijas. Tā ir viena no nedaudzajām šāda veida sistēmām Eiropas Savienības izglītības telpā. Vecākās mūzikas un mākslas skolas ir spējušas izdzīvot un darboties dažādās politiskajās iekārtās un ekonomiskajos apstākļos.

Ogres mūzikas skolas dibināšana 1960. gadā bija ne tikai kultūrizglītības sistēmas paplašināšanās rezultāts, bet arī likumsakarīgs vainagojums tām kultūras un sabiedriskās dzīves tradīcijām, ar ko tik bagāts bijis un ir Ogres novads. Laika gaitā izveidotās Ogres mūzikas skolas filiāles tagad darbojas kā patstāvīgas mācību iestādes, bet Ogres mūzikas skola kļuvusi par Ogres novada mūzikas izglītības centru. Labākais pierādījums tam ir pamatiemaņas muzikālajā darbībā, ko skola gadu no gada attīstījusi savos audzēkņos. Tomēr plašāku atpazīstamību mūzikas skola sasniegusi ar aktīvu māksliniecisko darbību un audzēkņu panākumiem konkursos un festivālos Latvijā un ārpus tās, kā arī ar reģionāla mēroga muzikālu pasākumu organizēšanu. Ogres mūzikas skola bijusi mājvieta arī Starptautiskājām latviešu jauno mūziķu radošajām nometnēm, kas no 1996. līdz 2008. gadam katru otro vasaru bagātinājušas Ogres kultūras dzīvi.

Katras pilsētas un novada neatkārtojamo vienreizību rada daba, vēsture un cilvēki, un ikviens no mums ieraksta kādu vārdu, rindu vai lappusi vēsturē, uzskata Ogres novada priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs.

Ogre ir jauna pilsēta – tā nupat atskatījusies uz 80 vēstures gadiem. 19. gs. vidū tagadējās Ogres vietā bija Ikšķiles muižas lauki un zemnieku mājas. Satiksmi ar Rīgu nodrošināja zirgu pasts; gar Daugavas ūdensceļu bija plostnieku un laivinieku apstāšanās vietas. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Daugavpils atklāšanas 1861. gadā, gleznainā, mežu, kalnu un upju ieskautā Ogres apkārtne kļuva par rīdzinieku iecienītu atpūtas vietu, kas 1862. gadā tika iesvētīta kā kūrorts. 1874. gadā Rīgas pilsēta Ogres apkaimē privātpersonām sāka iznomāt pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. 20. gs. sākumā to bija jau vairāki simti, un vasarnīcās galvenokārt dzīvoja un atpūtās turīgie baltvācieši – juristi, arhitekti, ārsti, tirgotāji un rūpnieki. Pēc Pirmā pasaules kara Ogre bija smagi cietusi, un pilsētā atgriezās tikai nedaudzi.

1920. gadā Ogrei tika piešķirtas miesta tiesības (ap 600 iedzīvotāju), bet 1928. gada 25. februārī – pilsētas tiesības (1100 iedzīvotāju). Nākošos septiņus gadus pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga līdz 1,7 tūkstošiem un tāds saglabājās līdz 1939. gadam. Daudzi inteliģences pārstāvji būvēja privātmājas Mālkalnē (tagad Jaunogrē), tika uzceltas sanatorijas, Ogres luterāņu baznīca, Kūrmāja, Apvienoto biedrību nams. Ogrē darbojās tirgotavas, darbnīcas, dārzniecības, viesnīcas, restorāni un vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi. Vasarās, kad pilsētā atpūtās vairāk nekā 3500 sezonas vasarnieku, aktivizējās kultūras dzīve.

Latvijas brīvvalsts laikā Ogres kultūras dzīves virzītājspēks, tāpat kā daudzviet Latvijā, bija kordziedāšana, teātra spēlēšana un aktīva darbošanās biedrībās. Vēsturnieki un Ogres vēstures pētnieki norāda, ka jau 19. gs. septiņdesmitajos gados Ogrē tika rīkoti teātra uzvedumi un izkoptas kordziedāšanas tradīcijas. No 1885. līdz 1897. gadam Hermana Bergnera vadībā koncertus sniedza jauktais koris. Savukārt pēc Pirmā pasaules kara uz dziedāšanu ļaudis mudināja Ogres salā dzīvojošais Herberts Landovskis – Ogres kora diriģents. Kad 1923. gadā nodibināja Ogres Kultūras veicināšanas biedrību, koris turpināja darboties biedrības ietvaros vietējās skolas skolotāju Teodora Spuriņa un Jāņa Putniņa vadībā.

No 1924. līdz 1934. gadam Ogrē tika sarīkoti seši Daugavmalas rajona dziesmu svētki. Trešos dziesmu svētkus 1929. gadā ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Tieši šiem svētkiem Pārogrē upes krastā Ogres Kultūras veicināšanas biedrība uzbūvēja koka estrādi. 1931. gada dziesmu svētkos piedalījās 1500 dalībnieku no 43 koriem. Par kopkora diriģentiem aicināja komponistus Alfrēdu Kalniņu un Jāni Reinholdu.

20. gs. trīsdesmitajos gados Ogrē aktīvi darbojās 25 dažādas biedrības un organizācijas. Viena no ēkām, kas uzskatāma par nozīmīgu Ogres sabiedrisko organizāciju šūpuli, ir Kūrmāja. Ēkas pirmais īpašnieks Pauls Baumanis tajā atvēra pansiju un kafejnīcu, kur vakaros spēlējuši vietējie mūziķi un bieži viesojušies mākslinieki no Rīgas. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Kūrmāja kļuva par pilsētas sabiedriskās dzīves centru – šeit tika rīkoti dažādi pasākumi, koncerti un balles.

 

Ogres tautas nams jeb Apvienoto biedrību nams Rīgas ielā 15,
celts 1928. gadā. Nams kultūras vajadzībām tika izmantots arī 50 gadus pēc Otrā pasaules kara – sākotnēji kā Ogres rajona kultūras nams, vēlāk – Tautas nams. Šeit notikuši arī pirmie uzņemšanas eksāmeni Ogres mūzikas skolā un vairāki mūzikas skolas audzēkņu un pedagogu koncerti

 

 

Ļoti aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve kopš 1929. gada ritējusi arī Apvienoto biedrību namā. Tur darbojās kinoteātris un pilsētas bibliotēka, notika Ogres biedrību un sabiedrisko organizāciju sēdes, dažādi pasākumi, balles, koncerti un teātru izrādes. Balles un teātra izrādes tradicionāli tika rīkotas Ziemassvētkos, Lieldienās un Vasarsvētkos. Vasarās Ogres biedrības teātra trupa un Pārogres labierīcības biedrība rīkoja brīvdabas teātra izrādes un muzikālus uzvedumus. Iestudējumos tika iesaistīts liels skaits dalībnieku no Ogres un tās apkārtnes – solisti, kori, muzikanti, Mūzikas biedrības orķestris Jāņa Putniņa vadībā, jātnieki ar zirgiem, kā arī profesionāli aktieri un dziedātāji no Rīgas.

1937. gadā, kad Ogres sabiedriskajā dzīvē iestājās pagurums, sasparojās gan Ogres Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas turpmākajās vasarās izrādīja lugu uzvedumus, gan vietējā aizsargu organizācija. Tās rīcībā bija apkārtnē labākais pūtēju orķestris (kapelmeistars F. Einis), kas kuplināja svarīgākos sabiedriskos pasākumus. Savukārt Ogres kora vadību pārņēma Ogres sešgadīgās pamatskolas pārzinis Jānis Vilipsons, un koris kļuva par Ogres pamatskolas kori. 1938. gadā koris piedalījies IX Latvijas vispārējos dziesmu svētkos. Plašākais 1939. gada kultūras dzīves pasākums ir Ogres apkārtnes bērnu svētki ar koru, vingrotāju un dejotāju piedalīšanos, kā arī aizsargu organizācijas rīkotais koncerts ar sava orķestra un Rīgas dziedoņu Tāļa Matīsa, Annas Ludiņas, Aleksandra Kortāna piedalīšanos.

1939. gadā, pēc līguma ar Padomju Savienību noslēgšanas par militārajām bāzēm Latvijas teritorijā, liela daļa Ogres inteliģences izceļoja kopā ar baltvāciešiem, bet citi – tika deportēti un gāja bojā Padomju Savienībā.

Sarkanā armija Ogrē ienāca 1944. gada oktobrī, pilsētā atstājot krievu armijas daļas. Otrajā pasaules karā Ogre cieta maz: bija saspridzināts dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. Pēc šaursliežu dzelzceļa likvidēšanas par kokmateriālu galveno transportēšanas ceļu kļuva Ogres upe. Tās lejteces ieleju izpostīja virs Daugavas uzceltie aizsprosti, kas tika būvēti, lai apgrūtinātu upes forsēšanu un radītu iespēju izraisīt mākslīgus plūdus, aizsprostus uzspridzinot. Pilsētiņa bija maza, bet iedzīvotāju vairāk kā pirms kara. Ogres septiņgadīgā skola bija vienīgā skola pilsētā. Tajā mācījās latviešu, baltkrievu, krievu un ukraiņu bērni, kuru vecāki Ogrē bija palikuši pēc kara vai pārvietoti pēc vāciešu pavēles kara laikā. Cilvēki dzīvoja pusbadā, bet elektrība tika pieslēgta tikai pēc Ķeguma HES atjaunošanas 1947. gadā.

Pēc kara sākās pilsētas pārveidošana atbilstoši padomju sabiedriskajai iekārtai. 1947. gadā Ogre kļuva par apriņķa centru, 1950. gadā Ogres apriņķi pārdēvēja par rajonu, un Ogre kļuva par administratīvā rajona centru. Industrializācijas rezultātā Ogre zaudēja kūrortpilsētas nozīmi un kļuva par rūpniecības centru ar iedzīvotāju skaitam neatbilstošu infrastruktūru.

Pagrieziena punktu iezīmēja 1959. gads, kad pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 7,5 tūkstošus, sākās pilsētas infrastruktūras uzlabošana: tika atklāts Rīgas – Pārogres elektrificētais dzelzceļa posms un kinoteātris Ogre, tika būvēts universālveikals, jauni dzīvojamie nami Oktobra (tagad – Grīvas) prospektā un Ogres vidusskolas ēka. Ogres rajona darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja, pamatojoties uz Ogres pilsētā un rajonā dzīvojošo darbaļaužu iesniegumiem, 1959. gada 22. septembrī nolēma lūgt Latvijas PSR Kultūras ministriju atvērt mūzikas skolu Ogres pilsētā. Par ministrijas akceptu skolas atvēršanai liecina toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa 1960. gada 13. augustā parakstīta pavēle. Tajā sacīts: atvērt Ogres pilsētā bērnu mūzikas skolu sākot ar 1960. gada 15. augustu, apstiprināt mūzikas skolai štatus un piešķirt līdzekļus skolas uzturēšanai Ogres rajona Izpildu komitejai no vietējā budžeta.


Ēka Brīvības ielā 11
, kur Ogres mūzikas skola darbojās no 1960. gada septembra līdz 1964. gada decembrim.
Ēka celta 1926. gadā; sākotnēji tajā atradās viesnīca un restorāns, bet 1. stāvā – dažādi veikali. 1928. gadā ēku atpirka Ogres pilsētas valde. Pēc pārbūves darbiem, tajā uz neilgu laiku izvietojās pilsētas valde, bet 1929. gadā darbību sāka Ogres sešgadīgā pamatskola. 1937. gada 19. augustā skolu apmeklēja Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Mācības skolā turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Kopš 1991. gada ēkā darbojas Ogres mākslas skola

 

1960. gada 1. septembrī, vidusskolai pārceļoties uz jaunām telpām, Brīvības ielas (toreiz – Revolūcijas ielas) 11 namā turpināja darboties Ogres vakara maiņu vidusskola, bet darbību uzsāka Ogres mūzikas skola – toreiz pirmā mācību iestāde Ogres rajonā, kur varēja apgūt muzikālās izglītības pamatus.

Avots: Informatīvs materiāls, kas izstrādāts uz Ivetas Sproģes maģistra darba
„Pedagoģiskā, mākslinieciskā un zinātniskā darbība Ogres mūzikas skolā no 1960. gada līdz 2009. gadam” bāzes.